Kailcirte – labi vai slikti?

augusts 9, 2017

Kokmateriālu realizācija Vidzemē un Valmierā

Kailcirte – labi vai slikti?

SABIEDRISKAJĀ TELPĀ BIEŽI IZSKAN PĀRMETUMI PAR MEŽA APSAIMNIEKOŠANAS KVALITĀTI LATVIJĀ. viens no aktuālākajiem sabiedrības sašutuma iemesliem ir vēlme atļaut kailcirtes piejūras mežos.

Kailcirte ir viens no meža galvenās izmantošanas veidiem, kad mežizstrādes rezultātā audzes šķērslaukums tiek samazināts zem kritiskā. Pēc kailcirtes veikšana bez meža atjaunošanas vairs nav iespējama meža audzēšana.

No dabas aizsardzības viedokļa kailcirte ir līdzīga dabiskajiem procesiem dabā, piemēram,vējgāzēm vai meža ugunsgrēkiem. Vienīgā atšķirība – veicot kailcirti, tiek izvesti visi kokmateriāli, un īpašnieks gūst peļņu, taču vējgāzēs kokmateriāli paliek mežā sapūt, palielinot meža ekoloģisko vērtību. Atmirusī koksne  ir svarīga dažādām kukaiņu sugām.

Kailcirtes nodrošina iespēju mežam atjaunoties ar saulmīļu koku sugām, piemēram, priedi un ozolu. Tas ir svarīgi, jo šie koki nodrošina dzīvotni citām koku sugām. Šīs abas sugas nevar atjaunoties zem segaudzes vainagu klāja. Braucot pa Rīgas – Tallinas šoseju, lielā platībā ir apskatāms neveiksmīgs mēģinājums atjaunot mežu ar priedi. Jaunās priedītes paaugā pēctam nonīkst lielo priežu apēnojuma dēļ. Jāpiebilst gan, ka ne visi gadījumi ir neveiksmīgi Zviedrijā ir apskatāmas priežu audzes, kas atjaunojušās zem valdaudzes.

Otrs biežāk lietotais galvenās cirtes veids ir izlases cirte, kad audze tiek nocirsta vairākos piegājienos. Izlases cirtes priežu audzēs veicina egļu audžu veidošanos, kā tas ir noticis, piemēram, Gaujas nacionālajā parkā. Egļu audzes salīdzinājumā ar priežu audzēm, kam parasti ir bagātīgs pamežs, nodrošina krietni mazāku bioloģisko daudzveidību. Tās arī maina ainavu.

Šobrīd normatīvie akti aizliedz kailcirtes ozolu audzēs, lai aizsargātu šīs bioloģiski vērtīgās audzes, taču ir atļautas izlases cirtes. Rezultātā pēc pirmā koku ciršanas paņēmiena veikšanas uzlabojas gaismas apstākļi un sāk augt egle, kas ir ēncietīga. Savukārt, gaismas intensitāte veselīgai ozolu reģenerācijai ir par mazu. Lai patiešām veiksmīgi varētu saglabāt ozolu audzes, tās būtu jāatļauj cirst kailcirtē ar nosacījumu, ka pēctam atkal ozoli tiek iestādīti no jauna. Tādējādi veidotos dažādu vecumu ozolu audžu mozaīka, kas ir ieguvums dabai. Savukārt, meža industrija iegūtu ozola koksni.

Kailcirtes priekšrocības ir būtiskas no ekonomiskā viedokļa. Mežizstrādes izmaksas ir mazākas, jo nav jācenšas netraumēt atstājamos kokus. Kailcirte ir efektīvāka, jo noteikta apjoma kokmateriālu iegūšanai ir jācērt līdz par trīs reizēm mazāka platība. Pēc kailcirtes meža īpašnieks var izmantot selekcionētu stādmateriālu, lai veicinātu nākamās audzes ražību.

Plānota ciršanas caurmēra samazināšana

Latvijā meža ciršanas vecumu nosaka pēc iespējasiegūt iespējami lielāku zāģbaļķu apjomu un mazāku papīrmalkas iznākuma no audzes ciršanas vecumā. Šāda meža audzēšanas pieeja ir aizgūta no Vācijas un Latvijā tika ieviesta Padomju laikos. Turpretī, piemēram, Zviedrijā mežsaimniecība notiek daudz intensīvāk- audzes tiek cirstas tad, kad ir iespējams iegūt zāģbaļķus ar caurmēru, kas nepieciešams kokzāģētavām.

Dažādu kokzāģētavu piedāvātās cenas par apaļajiem kokmateriāliem liecina, ka augstākā cena ir par zāģbaļķiem diametrā no 14 līdz 40 cm. Kad to caurmērs pārsniedz 40 cm, cena samazinās no 70 eur/m3līdz 50eur/m3. Vai mēs esam audzējuši priedi 101 gadu un egli 81 gadu, lai to nodotu par 50 eur/m3?

Tieši tādēļ Latvijas likumdošanā ir iestrādāts vērtīgs instruments – galvenās cirtes caurmērs. Tas ļauj nocirst audzi, pirms tā ir sasniegusi ciršanas vecumu, kad valdaudzes koku vidējais caurmērs 1,3 m augstumā pārsniedz noteiktu vērtību (skat. 1. tabulu).

  1. tabula
    MinistruKabineta
    2012.gada 18. decembranoteikumiem Nr.935

Galvenāscirtescaurmērspēcvaldošās koku sugas un bonitātes

Nr.p.k. Valdošā koku suga Bonitāte
Ia I II III
Valdaudzesvidējaiscaurmērs (centimetros)
1. Priede 39 35 31 27
2. Egle 31 29 29 27
3. Bērzs 31 27 25 22

 

Šobrīd tiek gatavotas izmaiņas normatīvajos aktos, lai samazinātu šīs vērtības. Mērķis ir cirst kokus, kad tie ir sasnieguši caurmērus, kas nepieciešami meža industrijai. Kādi varētu būt zaudējumi un ieguvumi šādiem grozījumiem?

Pirmais un galvenais ieguvums – meža īpašnieks var nocirst savu mežu brīdī, kad tas sasniedzis maksimālo vērtību. Tas nodrošina meža īpašnieku brīvību izvēlēties optimālu meža audzēšanas ilgumu. Tādējādi iespējams nopelnīt vairāk. Otrkārt, meža industrija iegūst sortimentu, kas tai nepieciešams. Treškārt, samazinās mežaudzes rotācijas periods. Mežu iespējams nocirst ātrāk un iegūt vairāk kubikmetrus koksnes vienādā laika periodā. Īsāks rotācijas periods palielina meža audzēšanas ekonomisko pamatojumu.

Ko mēs zaudējam? Dabas aizstāvji uzskata, ka zaudēsim bioloģisko daudzveidību, jo meži paliek jaunāki, un koki – ar mazākiem caurmēriem. Šeit jāpiebilst, ka sertificētos mežos 5% platības nenotiek saimnieciskā darbība. Šajā platībā koki var sasniegt lielākus caurmērus un vecumu, kas nepieciešams daudzām augu un dzīvnieku sugām. Likumdošana nosaka, ka jāatstāj pieci, bet sertificētos mežos 10 ekoloģiskie koki uz hektāru. Arī šie koki sasniegs lielus caurmērus, un tos varēs izmantot kā dzīvotnes gan putni, gan aizsargājami augi. Un vēl jāpiemin, ka Latvijā ir daži nacionālie parki un rezervāti, kur minimālais ciršanas caurmērs nav spēkā.

DABAS AIZSARDZĪBA UN EKONOMIKA IR DIAMETRĀLI PRETĒJAS PARADIGMAS AR DAŽĀDIEM MĒRĶIEM. MINIMĀLAIS CIRŠANAS CAURMĒRS TIKS IEVĒROTS MEŽOS, KAS PAREDZĒTS SAIMNIECISKAJAI DARBĪBAI, KĀ ARĪ KOKSNES IEGUVEI UN PEĻŅAI. JO INTENSĪVĀK MĒS IZMANTOSIM ŠOS MEŽUS, JO LIELĀKU PLATĪBU VARĒSIM ATSTĀT NESKARTU DABAI!

Pierakstīties jaunumiem

Tikai abonenti saņem ziņas par īpašajiem piedāvājumiem, kas nav redzami citiem!