Kailcirte – labi vai slikti?

Kailcirte bieži izpelnās sabiedrības kritiku, taču tās nozīme mežsaimniecībā ir daudzpusīga. Tā ir viens no galvenajiem meža atjaunošanas paņēmieniem, īpaši, ja mērķis ir audzēt saulmīļus, piemēram, priedes vai ozolus, kas zem vecās audzes nevar atjaunoties.

Vai kailcirte kaitē dabai?

Lai arī kailcirte šķiet radikāla, tā imitē dabiskos procesus, tādus kā vējgāzes vai ugunsgrēkus. Atšķirība, ka pēc kailcirtes mežs tiek mērķtiecīgi atjaunots, kas veicina augstvērtīgu audžu veidošanos.

Salīdzinot ar izlases cirti:

• Kailcirteir efektīvāka, lētāka un ļauj atjaunot sugas, kurām vajag daudz gaismas.
• Izlases cirte bieži rada risku, ka gaismā iekļūs ēncietīgas sugas, piemēram, egle, samazinot bioloģisko daudzveidību.

Ciršanas caurmērs un meža vērtība

Latvijā mežus parasti cērt, kad tie sasnieguši likumā noteikto ciršanas vecumu. Tomēr nereti koki pāraug optimālo zāģbaļķa izmēru un zaudē tirgus vērtību.

Tādēļ likumdošanā ir paredzēta alternatīva iespēja – galvenās cirtes caurmērs. Tas ļauj mežu cirst tad, kad tas sasniedz maksimālo ekonomisko vērtību, negaidot noteikto vecumu, ja valdaudzes koku vidējais caurmērs 1,3 m augstumā pārsniedz noteiktu robežvērtību (skat. tabulu).

Secinājums

Kailcirte nav ne laba, ne slikta. Atbildīgi lietota, tā ļauj audzēt kvalitatīvu mežu, vienlaikus saglabājot dabas vērtības. Jo labāk saimniekojam mežos, jo vairāk dabas platību varam atstāt neskartu nākamajām paaudzēm.

Vai vēlies noskaidrot, kāda cirte ir piemērotākā Tavam īpašumam?

Sazinies ar mums – mēs palīdzēsim!